Mūsējie atgriezušies no ziemas velobraukšanas kongresa Maskavā.

No www.diena.lv

Pārpublicējam laikrakstā Diena 15.02.2018. pubicēto Romāna Meļņika interviju ar SIA “Velokurjers” valdes priekšsēdētāju Oļegu Stoļarovu, kurš kopā ar kolēģiem atgriezies no 6. Ziemas velobraukšanas kongresa, kas šoreiz notika piesnigušajā Maskavā.

maskavabilde

Nupat atgriezāties no Ziemas velobraukšanas kongresa, kas šoreiz bija sarīkots Maskavā. Cik pasaulē populāra ir velobraukšana ziemā?
Kongresu organizē Ziemas velobraukšanas federācija no Somijas, tas katru gadu notiek citā pasaules pilsētā, pulcējot jomas ekspertus, aktīvistus un interesentus. Bija delegācijas no 26 pasaules valstīm – riteņbraucēju organizāciju vadītāji no gandrīz visas Eiropas, tāpat arī Kanādas, ASV utt. Tie, kam sniegotas ziemas, visi bija. Bija pārstāvēta arī Turcija, mongoļi atbrauca.

Viņiem arī ir aukstas ziemas.
Jā, un, izrādās, Mongolijā populāra ir velobraukšana pa aizsalušiem ezeriem. Tāpat kongresā bija daudzi tā dēvētie eirobirokrāti, arī Eiropas Parlamenta deputāti, esošie un bijušie lielo pilsētu mēri un vicemēri, kā arī šīs velo infrastruktūras eksperti, inženieri, projektētāji. Visa velobraukšanas veicinātāju elite.

Par ko sprieda?
Katras valsts pārstāvjiem un arī ekspertiem bija paredzētas uzstāšanās. Viss notika vienlaikus trijās zālēs. Galvenais uzsvars uz infrastruktūru, drošību, velotransporta attīstības nepieciešamību, vidi, veloizglītību u. tml. Mēs savu referātu bijām pieteikuši par velokurjeru tēmu. Bijām tur vienīgie velokurjeri. Tas vispār bija pirmo reizi šādos kongresos, ka kāds runāja par velokurjeru darbu ziemā.

Pie mums, kad runa par riteņbraukšanu ziemā, pirmā asociācija – kurjeri ir tie, kas brauc pa pilsētu jebkuros laika apstākļos.
Citur tā nav, tāpēc, iespējams, organizatori iepriekš nebija iedomājušies uzaicināt velokurjerus. Bet līdz ar to mums bija viegli runāt, jo stāstījām kaut ko jaunu, dalījāmies savā pieredzē, tāpat plašāk informējām par velokurjeru pasaules čempionātu, kas šovasar notiks Rīgā un ir iekļauts Latvijas simtgades pasākumu kalendārā.

‌Kādā valodā runājāt?
Gan angļu, gan krievu. Pēc uzstāšanās bija īss jautājumu un atbilžu bloks, četri vienlaikus atbildējām – katrs uz savu pusi. Interese par mums bija ļoti liela. Vispār jāsaka, ka par velokurjeru kustību ir ļoti liela interese, īpaši Krievijā.

Citur tā mazāk attīstīta?
Nevar teikt, ka maz attīstīta, drīzāk ir tā, ka citur pārsvarā mazās firmiņas darbojas katra par sevi. Vēl interesanti, ka Maskavā metro nedrīkst braukt ar divriteni, tomēr pilsēta milzīga, attālumi lieli, tāpēc velokurjeri brauc ar saliekamajiem riteņiem – tos ņemt līdzi metro drīkst.

‌Viena lieta, ka Krievijā bijāt interesanti ar savu pieredzi velokurjera darbā, bet vai arī citu valstu pārstāvjiem bija interese par jums?
Jā, šajā kongresā interese bija liela no visiem. Bet stāsts par to, ka Krievijā ļoti strauji attīstās ekonomika, īpaši lielajās pilsētās, cilvēki, kas lobē riteņbraucēju intereses, ļoti izglītoti, ļoti gudri, valodas zinoši. Bija pamanāma tendence, ka Krievijā noskaņoti ļoti aktīvi pārņemt rietumvalstu pieredzi infrastruktūras jomā – viņi pabijuši Nīderlandē, Dānijā, redzējuši, kādas satiksmes organizācijas pārmaiņas tiek virzītas Parīzē, un nu taisa pie sevis to pašu. Špikot šajā ziņā nav aizliegts. Otra lieta – riteņbraucēju organizācijas ir ļoti atvērtas, gatavas dalīties savā pieredzē.

Kas liek domāt, ka viņi tiešām to izmantos?
Pašapkalpošanās velonoma pilsētā viņiem jau ir daudz pārāka par to, kas pie mums un citur – tur jau ir elektriskie divriteņi, norēķini par tiem ar bankas kartēm. Izbraucām veloekskursijā pa pilsētu – lieliski! Tiesa, pa Maskavu tajās dienās neko daudz pabraukt nevarēja.

‌Bijāt tur tieši tajās dienās, kad uzkrita rekorddaudz sniega?
Tieši tā! Visa sniega tīrīšanas tehnika bija centra ielās un apvedceļos. Tā strādāja caurām diennaktīm.

‌Tomēr pasākuma ietvaros bija arī liels kopīgs izbrauciens ar riteņiem.
Jā, tas bija fantastiski! Ap 2000 cilvēkiem uz riteņiem pa piesnigušām (protams, notīrītām) Maskavas ielām, policisti apturējuši satiksmi no visām šķērsielām. Bet vēl būtiski, ka Maskavā ļoti daudz veloklubu, riteņbraucēju kopiena ļoti aktīva. Tie tad arī cīnās ar vietējo varu, lai viņiem būtu laba veloinfrastruktūra.

‌Kaut ko panāk?
Mēs, piemēram, braucām arī pa veloceļu gar pašu krastmalu, tas bija jau iztīrīts.

‌Varbūt tāpēc, ka bija šis kongress?
Nezinu, iespējams. Bet viņi arī tiecas panākt, lai pilsētā būtu velojoslas, akcentējot, ka veloceliņi ir atpūtai, to vieta ir parkos, bet satiksmei pilsētā nepieciešamas velojoslas. Un interesanta arī argumentācija, ko viņi lieto, lai pamatotu riteņbraukšanas attīstīšanas nepieciešamību – pirmajā vietā nosauc veselības nostiprināšanu, kā otro min, ka darbinieks, kurš atbraucis ar divriteni, ir daudz apmierinātāks, laimīgāks par to, kas nonīcis autosastrēgumos, tāpēc jāveido veloinfrastruktūra. Tie ir argumenti, ko iespējams ar cipariem pierādīt.
Kur kongress būs nākamziem?
Kanādā. Kanādieši jau uzstājās ar savu prezentāciju. 2020. gadam valstis vēl var pieteikties.

Ko dod tas, ka tiek rīkoti šādi kongresi? Palīdz lauzt stereotipu, ka riteņbraukšanai derīga tikai vasara?
Arī. Tāpat svarīgi, ka ļoti daudzi projektētāji, dažādas amatpersonas, kas atbild par šādu infrastruktūru, ziemā ir nedaudz brīvāki, var šādu pasākumu apmeklēt. Domāju, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc ļoti daudzi uz Maskavu atbrauca. Svarīgi tie temati, ko tādā pasākumā izrunā, tas noteikti ietekmē lēmumu pieņemšanu par labu velosatiksmei.