Velokurjeri Daugavas ledu izmanto kā drošu transporta maģistrāli.

martinsdaugava
Kamēr ārā valda barga ziema un velobraukšana sniega un slideno brauktuvju dēļ ir apgrūtināta, daļa velosipēdistu, kas savu braucamrīku izvelk no garāžas ārā tikai Latvijas siltajos gadalaikos, ikdienas maršrutu veikšanai uz darbu vai skolu ir pārsēdusies sabiedriskajā transportā vai automašīnās. Rezultātā gājēju uz ietvēm ir vairāk, kā arī pilsētā veidojas sastrēgumi.

Velosipēdistu vidū pārvietošanās ātrums īpaši svarīgs ir velokurjeriem, kam īsā laikā jāveic sūtījumu piegādes klientiem. Kā izrādās, atsevišķi velokurjeri ir pārliecināti, ka aukstais laiks Rīgas velosipēdistiem sniedz papildus iespējas pārvietoties ātrāk nekā ar automašīnu.

Tā velokurjers Mārtiņš uzskata, ka Daugavas upe kā transporta artērija ziemā netiek pietiekoši racionāli izmantota, un tāpēc distanču veikšanai starp adresēm dažādos Daugavas krastos – attālāk no tuvākā tilta – Mārtiņš izvēlas šķērsot upi pa Daugavas ledu.

Tā kā kurjers ir arī zemledus makšķernieks ar pieredzi, viņš vienmēr var pareizi noteikt ledus kvalitāti un izturību, tāpēc bieži vien uz ledus viņš jūtas pat drošāk kā uz ielas ziemā. Iemesli ir vairāki – gluda virsma, kamēr uz ietvēm sniegs ir samīdīts nelīdzens, kas palielina risku krist. Tāpat nav automašīnu, attiecīgi arī atsevišķu pārgalvīgu autovadītāju ar mazu pieredzi ziemas braukšanas apstākļos. Uz ledus pilnīgi noteikti ir vairāk vietas, nekā uz tiltiem ziemas laikā. Un, pats galvenais – nekur nav jābremzē un jāapstājas, jo nav ne cilvēku, ne mašīnu, ne krustojumu, ne luksoforu.

Tomēr kurjers brīdina, ka, braucot pa ledu, ir jāatceras, ka pie krasta un tiltu pamatiem ledus ir krietni trauslāks nekā upes vidū. Ja nav zināšanu, ko darīt gadījumā, ja ledus zem riteņiem ielūst, un ir bailes, kas traucēs šādos brīžos atbilstoši rīkoties, labāk ir tomēr neriskēt un braukt pāri tiltam.

Mārtiņš ir pārliecināts, ka Rīgas atrašanās vieta pie šādas platas upes ir mūsu liela veiksme un priekšrocība, un arī vasarās transporta iespējām pa Daugavas ūdeni ir milzīgs potenciāls, ko izmantojot ievērojami varētu atslogot autoceļus no mašīnām, samazināt gaisa piesārņojumu, kā arī atsevišķas distances starp abiem Daugavas krastiem veikt ātrāk nekā pa sauszemi. Piemēram, varētu ieviest t.s. upes tramvaju no Mangaļsalas vai Bolderājas (visnotaļ blīvi apdzīvotiem mikrorajoniem) uz Rīgas centru. Sabiedriskā transporta izmantotāju ikdienā tā reizē būtu patīkama pārmaiņa no satiksmes autobusiem, iepazīstot citkārt neredzamo Rīgas krastu panorāmu no upes puses. Tas noteikti arī būtu interesants piedzīvojums atpūtniekiem, kas dodas brīvdienas pavadīt pie jūras Vecāķu vai Daugavgrīvas pludmalēs, kā arī šāda iespēja piesaistītu pilsētas viesus, tādējādi veicinot tūrisma nozares attīstību Rīgā.

Atgriežoties pie velobraukšanas uz janvāra ledus, Mārtiņam ir padomā jauns projekts – gluži kā savulaik Magelāns jauna tirdzniecības ceļa meklējumos uz Garšvielu salām, jau tuvākajās dienās velokurjers ar domubiedriem, izmantojot civilizācijas neskarto ziemas maģistrāli un distanci veicot ar upes braukšanai visnotaļ netipisko transportlīdzekli velosipēdu, rīkos ekspedīciju uz Ogri. Kas zina – varbūt šādām akcijām lemts kļūt par upju transporta veiksmīgas attīstības priekšvēstnešiem, savukārt Mārtiņam ar draugiem – par tās pionieriem?

Pilnu fotogaleriju skatīt http://foto.inbox.lv/veloinfo/Martins-Ozols-Daugava