Rīga gatavojas Pasaules velokurjeru čempionātam

Iespējams, daudzi pat nenojauš, ka augusta vidū Kanādā notika jau 25. Pasaules velokurjeru čempionāts. Pasākums, kura pirmsākumi meklējami 1993. gadā Berlīnē, katru gadu pulcē vairākus simtus pilsētas riteņbraucējus no visas pasaules, radot lielākos urbānās velokultūras svētkus gadā. Arī Rīgas ielās sastopamie velokurjeri no SIA “Velokurjers” kopš 2011. gada piedalās šajās sacensībās, nesot Latvijas vārdu starp pasaules ātrākajiem, spēcīgākajiem un gudrākajiem pilsētas un velosipēdu pavēlniekiem. 2018. gada Pasaules velokurjeru čempionāts notiks Rīgā, piepildot pilsētu ar aptuveni pieciem simtiem dalībnieku, kuri sabrauks salīdzināt savu veiklību vairāk kā desmit dažādās disciplīnās. Viens no čempionāta organizatoriem un piecu pasaules, Eiropas un Ziemeļeiropas čempionātu dalībnieks Jānis Belecks (Nereta), tikko atgriezies no Helsinkiem, kur norisinājās Ziemeļeiropas velokurjeru čempionāts, stāsta, ka piedalīties pasākumā var jebkurš, kuram ir vēlme, velosipēds, ķivere, soma un pildspalva.

Kādas sacensības veido šo čempionātu? Kādas ir disciplīnas?

Galvenās disciplīnas ir velokurjera darba imitācijas sacensības braucējiem ar un bez kravas (cargo race/main race). Pārējās disciplīnas nosaka paši organizatori – kā un ko viņi vēlas. Ir tradīcija, ka liela daļa dalībnieku ir ar fiksēto rumbu treka velosipēdiem jeb tautā sauktajiem fiksīšiem, tāpēc ir tādas disciplīnas kā skids, footdown, track stand, backward circles. Katrai disciplīnai ir savi rezultāti un apbalvošana, tāpēc ir vērts piedalīties pat tad, ja braucējs domā, ka spēj gūt labus panākumus kaut vienā disciplīnā. Ja dalībnieks domā, ka viņš ir fiksīšu braukšanas un triku meistars, tad var piedalīties fiksēto rumbu treka velosipēdiem domatajos pasākumos, nemaz nepiedaloties galvenajās sacensībās.

Kāds ir šī pasākuma mērķis?

Šīs nav olimpiskās spēles, šeit ir jūtama amatu brālība. Mērķis ir apvienot viena amata pārstāvjus, jo pasākumā ne tikai sacenšas, kurš ir ātrākais kurjers, bet arī dalās pieredzē, piedzīvojumos, ikdienas darbos, kā arī socializējas. Tāpat tā ir urbānās velokultūras popularizēšana. Atbraucot var redzēt velo tehnikas jaunumus, tirdziņā var nopirkt jaunu inventāru, notiek pieredzes apmaiņa, jaunu draugu iegūšana. Pilsētas iedzīvotājiem tā ir iespēja atnākt paskatīties, kā  notiek kurjera darbs. Citādi pilsētā ikdienā var tikai redzēt, ka velokurjers braukā apkārt un vadā sūtījumus, bet no malas cilvēki nezina, kā tas ir. Lai gan lielākai daļai velokurjeru tas ir dzīvesveids, velokurjeru čempionāts palīdz izprast, kāds ir velokurjeru darbs. Sacensībās skatītāji redz – “Oho, redz, kā šie čaļi riktīgi bliež!”, “Oho, kādu kasti kurjers veda uz muguras!”. Var redzēt atdevi no čempionāta dalībniekiem!

25. Pasaules velokurjeru čempionāts Monreālā notika no 9. līdz 14. augustam, pulcējot aptuveni 300 dalībnieku. Cik cilvēki piedalījās no Latvijas un ko jūs darījāt?

Komandas lielums ir atkarīgs no čempionāta norises vietas: ja būs Ziemeļamerikā, tad lielākā daļa dalībnieku būs no Kanādas un ASV. Ja Eiropā, tad no Eiropas valstīm. Tāpēc visu šajā gadījumā izlemj ģeogrāfiskais stāvoklis. Bija dalībnieki arī no Meksikas, Indonēzijas, Taivānas, Japānas. No Latvijas šogad piedalījāmies divi, taču mēs pasākumu apmeklējām no cita skatu punkta. Ja citus gadus braucām uz Pasaules un Eiropas velokurjeru čempionātiem kā dalībnieki, tad šoreiz, gatavojoties 2018. gada čempionātam, mēs braucām kā brīvprātīgie – palīdzēt un paskatīties pasākumu no organizatoru puses. Sacensībās mums bija pašiem savs Rīgas kontrolpunkts, pārstāvot nākamo čempionātu.

Vai bija laiks, lai apskatītu Monreālu? Kas pārsteidza Kanādā?

Ir atšķirība – starp vairāku miljonu cilvēku apdzīvotu pilsētu un, piemēram, Rīgu, Viļņu vai Tallinu. Viss ir daudz lielāks. Esmu iepriekš bijis Ņujorkā un Čikāgā, tāpēc Monreālā mani daudz kas nepārsteidza. Ja salīdzina Kanādu ar ASV, tad Kanādā viss bija tīrāks, sakoptāks. Uzkāpām arī augstākajā Monreālas punktā – Mont Royal kalnā, no kuras paveras panorāmas skats uz pilsētu.

Vai velokurjeri un velokurjeru sports Kanādā ir populārs? Vai tas tikpat populārs kā Latvijā?

Kanādā un ASV velokurjeru vēsture ir daudz senāka. Šī profesija viņiem ir vairāk attīstīta. Ziemeļamerikas un Eiropas velokurjeri ļoti krasi atšķiras. Eiropas kurjeriem parasti strādā lielās kompānijas pa 10 – 15 velokurjeriem, kur visiem ir vienādi krekliņi, viens brends. Amerikas kurjeri ir pašnodarbinātie. Viņi brauc vieni. Kurjeru kompānijas ir kā loģistikas firmas, kur strādā 4 – 5 kurjeri, kas ir pašnodarbinātie. Un viens kurjers strādā pie vairākām kompānijām. Viņam zvana un, ja viņš var veikt šo piegādi, tad veic. Līdz ar to nav vienotas formas, somas. Par velokurjeru darbu kā sporta veidu – viņiem ir gan Ziemeļamerikas, gan ASV čempionāti. Latvijā ir grūtāk, jo pārsvarā mēs esam tikai Rīgā un tikai dažas kompānijas piedāvā kurjeru pakalpojumus. Kurjeru nav tik daudz. Šveicē kurjeri ir aptuveni četrās pilsētās un katrā ir ap 50 kurjeru. Savukārt Čikāgā vien strādā 300 velokurjeri. Tādejādi tik lielās metropolēs ir liels potenciālo dalībnieku skaits. Protams, čempionātā var piedalīties jebkurš cilvēks arī no malas, ne tikai esošie vai bijušie kurjeri, tomēr, ja rīkotu Latvijas čempionātu, tajā piedalītos 10 – 15 velokurjeri.

Vai Rīga ir gatava organizēt 2018. gada sacensības?

Jā, protams! Mēs bijām gatavi organizēt šo pasākumu jau pagājušogad, kad Parīzē prezentējām Rīgu. Pilsētu, kurā notiks pasākums, izvēlas divus gadus iepriekš, balsojot čempionāta dalībniekiem. Izvēle nav atkarīga tikai no valsts prezentācijas, bet gan arī no dalībniekiem, kas pārstāv attiecīgo valsti. Dalībniekiem ir jābrauc un jāpiedalās vairākos čempionātos pēc kārtas, lai nodibinātu labas attiecības ar citiem dalībniekiem, kļūtu viņiem uzticami un zināmi, jāparāda patiesa vēlēšanās un plāns pasākuma organizācijai, jāatrod atbalstītāji balsojumam.

No velokurjera skatu punkta esi redzējis ļoti daudzu valstu ielas un infrastruktūru. Ar ko Rīga varētu būt interesanta pasaules velokurjeriem? Vai Rīga kaut kā atšķiras?

Ar to, ka čempionāts tik tālu uz austrumiem nekad nav bijis. Tas ir bijis Stokholmā, Varšavā, tomēr ne šajā Eiropas daļā. Rīga būs kaut kas jauns un eksotisks citiem dalībniekiem, jo Latvija ir maza valsts un daudzi pat nezina, kur tāda atrodas.

Dalībnieki parasti ir tieši kurjeri, un viņi brauks neatkarīgi no tā, vai tur ir vai nav veloceliņi. Kurjeriem nav problēmu braukt starp mašīnām, autobusiem – viņiem tas netraucē. Velokurjers katru dienu ir satiksmē. Vienīgi, kas varētu ietekmēt, ir ceļa – autovadītāju, gājēju un velosipēdistu – kultūra uz ielām. Tas ir vienīgais, ar ko varētu pārsteigt. Čempionāta norises laikā gan neviena disciplīna nebūs ar izbraukšanu reālā satiksmē, jo tad vajadzētu slēgt satiksmi. Tāpēc tas notiks ierobežotā teritorijā – slēgtā trasē.

Uz ko jābūt gataviem dalībniekiem, kas nekad nav piedalījušies? Vai tas ir droši?

Dalībniekiem būtu jāzina, kurās disciplīnās vēlas piedalīties, tām vajag sagatavoties, laicīgi ierasties. Drošība ir tikpat liela, kā jebkurā citā velosporta veidā. Kāds var nokrist, kāds cits var uzbraukt virsū, var būt traumas, bet tas ir tāpat kā, piemēram, kalnu vai šosejas divriteņu vai BMX sacensībās. Riska faktors ir tieši tāds pats! Viss ir atkarīgs no pašiem braucējiem un viņu velosipēda stāvokļa.

Vai tas ir skatītājiem pievilcīgs sporta veids?

Jā, jo trase ir slēgta, tāpēc var vairāk redzēt. Ja šosejas velobraukšanā skatītājs redz tikai to posmu, kurā atrodas, tad šajā gadījumā kurjeri riņķo visu laiku pa trasi, brauc garām skatītājiem. Līdz ar to tas ir dinamiskāk, skatāmāk, riteņbraukšana ir asāka. Ir ko redzēt! Skatītāji var labāk saprast kurjeru ikdienu un darbu, apmeklēt tirdziņus un koncertus. Ziemeļeiropas čempionātā Helsinkos satikām apmēram 10 vietējo kurjerus sacensībās, bet vakarā pasākumā bija ap 50 vietējo, kas izskatījās kā kurjeri ar cepurītēm, somām, ekipējumu. Jautājot, vai viņi ir kurjeri, izrādījās, ka nē, nav, daudzi ir ofisa darbinieki, kas nolēmuši pārģerbties par kurjeriem. Kāpēc kurjeru ekipējums ir pievilcīgs? Tāpēc, ka tas ir pārdomāts un pielāgots ātrai braukšanai, domāšanai un rīcībai. Saslēdzējs ir tāds, lai pēc iespējas ātrāk var pieslēgt velosipēdu, somas ūdensnecaurlaidīgas un tādas, lai varētu ātri atvērt un aizvērt, ielikt iekšā un izņemt, cepurītes ar nadziņu, lai acīs nespīd saule vai notek lietus, slēdzenes atslēgas piekārtas pie rokas, lai ātri var pieslēgt, atslēgt un braukt tālāk. Līdz ar to ļoti ērti un efektīvi!.

Kādas emocijas gūst dalībnieki? Vai valda spriedzes gars vai pasākums notiek relaksētākā atmosfērā?

Visnotaļ pozitīvas, jo bieži braucam uz pasākumu otrā pasaules malā ar citādāku vidi un kultūru. Var satiekt draugus, kurus pēdējo reizi esi redzējis, iespējams, tikai pirms gada. Apvaicājos, kā iet, ko dara citi. Pa gadu daudz kas ir mainījies – kāds aprecējies, kādam piedzimis bērns, kāds uzsācis savu biznesu, kāds aizgājis no kurjera darba, bet joprojām braukā uz čempionātiem, jo tas ir asinīs. Vakarā ir pasākumi, pa dienu ir tirdziņi. Tas ir savdabīgs festivāls.

Sacensībās vienmēr organizatori dalībniekiem atgādina, ka viņiem jābūt pieklājīgiem kontrolpunktos, jo viņi reprezentē klientu. Ja kurjers aiziet pie klienta, viņš pret viņu izturēsies pieklājīgi. Sacensībās viss atkarīgs no cilvēka. Rīvēšanās starp dalībniekiem var sākties, ja ir kādas tehniskas ķibeles – dalībnieks noliek riteni, cits noliek savu riteni uz viņa, kāds apskrāpē cita dalībnieka riteni vai stūre ieķeras cita spieķos, tos salaužot. Dalībnieki var būt neapmierināti, ja kāda cita dēļ jābeidz trase. Citādi viss ir pozitīvā gaisotnē, ir koncerti un pasākumi.

Kurjers, ātrs, fiziski aktīvs un uz velosipēda, jaunajai paaudzei varētu šķist stilīgs. Vai Latvijā būt par velokurjeru ir stilīgi un cik tas ir populāri?

Cilvēki bieži redz, ka kurjers brauc, tas šķiet no malas viegli, un vēlas pamēģināt. Domā, kas tur grūts – “brauc visu dienu ar riteni un viss forši”.  Tie, kuri pārsvarā atnāk vasarā strādāt par kurjeru, bieži vien rudenī aiziet prom, jo tas ir grūts darbs. Nevar teikt “es šodien ārā nebraukšu, jo ārā lietus līst, ārā ir pluss vai mīnus trīsdesmit grādi”. Tas ir darbs, kas jādara jebkuros laikapstākļos. Ziemā bieži kurjers var būt pārsalis, rudenī izlijis, bet darbs jāizdara neatkarīgi no laika apstākļiem. Ja kāds vēlas sajust, kā ir strādāt par velokurjeru, tad jānāk novembrī, nevis vasarā, kad spīd saule.

Kāds ir tipisks velokurjers Latvijā un pasaulē?

Latvijā velokurjeru nav tik daudz. Liela daļa ir jauni cilvēki, studenti vai tikko pabeiguši skolu, kas ikdienā brauc ar riteni. Tomēr nav tāda tipiska stereotipa, kāds ir kurjers. Pasaulē ir daudzi braucēji, kam tas ir tikai darbs, citiem tas ir dzīvesveids. Ar to arī kurjeri atšķiras. Tie, kuriem tas ir dzīvesveids, piedalās čempionātos un citās sacensībās un ir kurjeri 24 stundas 7 dienas nedēļā. Tie, kuriem tas ir darbs, nostrādā savas stundas un pēc sešiem vakarā vairs nav kurjeri.

Vai Velokurjeru čempionātā noder darbs velokurjeru uzņēmumā? Vai ir atšķirība starp dažādām pasaules pilsētām?

Par pirmajām vietām cīnās kurjeri no lielpilsētām, jo viņi ikdienā veic lielāku distanci, viņiem tās ir jāveic ātrāk. Līdz ar to viņiem ir labāka fiziskā sagatavotība, lielāks ātrums, labāka atmiņa un maršutu plānošanas prasme, jo ir jāzina vairāk ielu. Rīgā kurjers, nenokāpjot no velosipēda, maksimāli brauc 20 minūtes, piemēram, uz lidostu, bet metropolēs kurjeram pastāvīgi jāveic lieli attālumi un maršruts rūpīgi jāizplāno tā, lai nebūtu jābrauc kāds līkums. Kopumā metropolēs ir lielāka satiksme, vairāk ielu, līdz ar to viņu kurjeriem ir labāka gan fiziskā sagatavotība, gan maršruta plānošana.

Kāds aprīkojums nepieciešams, lai piedalītos?

Velosipēds, ķivere, soma un pildspalva. Tas, kāds velosipēds katram būtu labākais, atkarīgs no tā, ar kādu braucējs jūtas ērti. Vieni labi jūtas uz kalnu divriteņa ar lielām riepām, citi ar šosejas velosipēdu, kas ir ļoti viegls un aerodinamisks. Tas ir individuāli. Čempionātā var redzēt dažādus velosipēdus un dažādus rezultātus. Nav noteicoši, vai velosipēds ir pirkts pa 100 vai 5000 eiro. Čempionātā var redzēt dažādus velosipēdus – no vienkāršiem  līdz profesionāļiem sporta riteņiem.

Kādas īpašības garantē uzvaru?

Pirmkārt, svarīga ir spēja plānot maršrutus, dalībnieka attapīgums un loģiskā domāšana. Otrkārt, dalībnieka ātrums un fiziskā sagatavotība. Treškārt, velosipēds. Velokurjera darbs veicina uzvaru čempionātā! Potenciālais dalībnieks var būt ļoti labs šosejas braucējs, bet, ja viņš nepareizi izplānos maršrutu, tad nevinnēs. Protams, arī ātri jābrauc. Nevar stumt riteni un brīnīties, ka nav rezultāta.

intervija