Aktīvi piedalamies BaltiCCycle organizēšanā

  Sveiki!
sapulce

Tikko atgriezāmies no velobrauciena BaltiCCycle 2007 (tas vēl turpinās, tā kā ikvienam ir iespēja to vēl izbaudīt). Sajūtu ir vairāk, nekā iespējams izteikt ar vārdiem, katru dienu jauni notikumi, jauni ārdzīvojumi, iepazītas jaunas vietas un cilvēki. Tagad, kad cenšos atcerēties, kas notika pirmajā diena, tas liekas, kā tālā pagātnē.

Velobrauciens sākās Beļģijā, Briselē. Uz šo pilsētu cilvēki no dažādām valstīm ieradās kā nu kurais, citas ar lidmašīnu, cits ar vilcienu, cits ar autobusu. Pa vienam vien, pa diviem un pa mazām grupiņām, 21. jūnija rītā bijām 38 dalībnieki no Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Polijas, Jaunzēlandes, Vācijas, Skotijas, un Lielbritānijas, kas uzsāka velobraucienu BaltiCCycle 2007.

Pirms brauciena, pasākuma organizētājs Sigitas Kučas, iepazīstināja ar Pēteri no Vācijas, kurš izveidoja aršrutu Beļģijā un Vācijā. Viņš, savukārt, katru rītu mūs informēja par to, cik kilometri būs jānobrauc, kādas pilsētas mēs apskatīsimies, pa kuriem ceļiem jābrauc, un kurā kempingā jānokļūst.

Šīs sapulces laikā tiek izdalītes kartes ar atzīmētu maršrutu, jāpiebilst, ka diezgan bieži notiek tā, ka velobraucēji no šiem ceļiem nomaldās, un atrod paši jaunu veidu, kā tikt līdz mērķim.

21.jūnijā pirmajā dienas daļā visi dalībnieki braucienu uzsākām kopā, braucām uz pilsētu Leuven, tur mums tika dota stunda atpūtai un pilsētas apskatei. Tālākais brauciens uz Tienien un kempinga vietu Neerlinter, bija paredzēts sekot bultām, ko Pēteris bija savilcis uz zemes ar krītu. Mūsu grupa, trīs sievietes no Latvijas un viens Poļu vīrietis, izdomāja, ka stunda mums ir par ilgu, un devāmies ceļā pēc 45 minūtēm. Tiesa gan, maldījāmies ne pa jokam, nevarējām atrast nevienu bultu, un pilsētā Oplinter sapratām, ka esam aizbraukuši pa citu maršrutu, bet negribot braukt atpakaļ, ceļu prasījām vietējiem iedzīvotājiem (kādi tik mums negadījās – vecas tantes, jauni onkuļi, piena vedēji un skolnieki), tā nu mēs kā trešā mazā grupiņa ieradāmies jaunajā kempingā. Vakarā prasījām Pēterim kādas tās bultas ir, un kur viņas uzzīmētas? Teicām, ka neatradām nevienu bultu, bet viņš tikai noplātījās un teica, ka nezinot, kā mēs varējām neredzēt visas bultas, ko viņš savilcis. Tikai nākošajā dienā braucot kopā ar Pēteri, un redzot, kā viņš velk bultas, sapratu, ka mēs izbraucām pirms viņa, un tāpēc nevienu bultu neatradām. Tā ir lieta, ko der iegaumēt, ja esi nolēmis doties šajā ceļojuma – nedodies braucienā pirms Pēteris nav savilcis bultas!

Nākamajā rītā, 22. jūnijā, mums tika piedāvāti divi maršruti – viens, 70 kilometrus garš, pa taisno uz Liege, un otrs, 100 kilometru garš, caur Nīderlandes pilsētu Maastricht atpakaļ uz Beļģiju, Liege. Tā nu mēs
nolēmām, braukt garo maršrutu un redzēt arī Nīderlandi. Šoreiz gan sekojām Pēterim, lai nebūtu jāmaldās. Braucot uz šo pilsētu sastapāmies ar pirmajām grūtībām, uznāca liela vētra un brīžiem likās, ka jākāpj
nost no riteņa, jo vairs nevarēja pamīties; vējš tik stiprs, ka likās braucam visstāvākajā kalnā. Šajā vētrā atpalika viena no mūsu līdzbraucējām, visu vakaru gaidījām un uztraucāmies, jo viņa runā tikai latviski un krieviski, un kartes arī viņai nebija. Kad teju visi velobrauciena dalībnieki jau bija ieradušies, un mēs noraizējušies, ka
Maruta ir viena, viņa atgriezās ar smaidu uz lūpām, un izskatījās tā, it kā būtu pavadījusi laiku vislabāk no mums visiem. Pilsētā Liege mums gan bija tāds kempings, kurā neviens vairs negrib atgriezties, jo dušās nebija karstais ūdens, un no rīta visas labierīcības bija slēgtas. Bet mums – velobraucējiem, tas braukšanas garu tāpat nespēja sabojāt.

Tālāk devāmies uz Vācijas pilsētu Aachen, brauciens 23. jūnijā bija visīsākais, bet arī visgrūtākais, jo braucām kalnā augšā, augšā, un vēl augšā, tad pa grants ceļu lejā (tas bija pārbaudījums dubļu aizsargiem,
manas kājas bija melnas līdz pat ceļiem), tajā pašā laikā, tīri feins brauciens, jo nebija jāminas, bet tad uzreiz atkal kalnos augšā. Bijām vietā, kur robežojas Vācija, Beļģija un Nīderlande. Tur atkal uznāca lietus, nogaidījām kādu pusstundu, un tad devāmies pa kalnu lejā uz Aachen. Tā mēs Līgo vakaru, pavadījām Vācijā, svinot poļu Janekam (Jānim) vārda dienu. 24.jūnijā no Aachen devāmies uz Koln (Ķelni). 25.jūnijs bija atpūtas diena, šajā dienā mums bija preses konference. Un vēlāk arī ekskursija pa pilsētu.

peter

26.jūnijā atsākām braukt gar Reinas krastu, šoreiz caur Bonn,(Bonnu) uz Neuwied. Šajā ceļa posmā nesām riteņus pa trepēm un braucām pāri Reinai divas reizes ar prāmi. Brauciens ir vienkārši lielisks, pamazām iepazīsti cilvēkus ar ko brauc kopā; iepazīsti visus brauciena dalībniekus, kas runā vai nu angliski vai krieviski, ar pārējiem gan diemžēl sarunas nevedas. Viens no mūsu šoferim, Egīls, gan ar viesiem runāja latviski, un kā par brīnumu ar daudziem arī sapratās, laikam jau viens otru pēc intonācijas saprata. Vakaros parasti visi pastāsta ko kurš redzējis, kur maldījies un, ko uzzinājis par līdzbraucējiem. Tāpat arī tika rīkota poļu ballīte, kurā tika pasniegti poļu īpašie salāti (rasols ar āboliem), un citas ballītes, lai tikai būtu iemesls kopā pasēdēt, pasmieties, paspēlēt spēles un jautri pavadīt laiku.

27.jūnijā no Neuwied devāmies uz pilsētu Wisbaden, kas ir pie Mainz. Tas bija mūsu visgarākais brauciens 120 km, es to braucu kopā ar poļu Jāni, braucām ļoti ātri, pa ceļam redzējām visdažādākās vācu baznīcas un pilis kalnu galotnēs, Reinas krastos, kā arī Loreleju. Šī diena bija pēdējā velobrauciena diena mūsu grupai.

28.datumā devāmies uz jauno kempinga vietu ar mašīnām, lai parādītu jaunajiem šoferiem, kas jādara. Vakarā atvadījāmies, no visiem iepazītajiem cilvēkiem un devāmies garajā mājupceļā. Visi vēl joprojām domājam par to, kāds laiks ir atstātajiem braucējiem, vai kāds nav nomaldījies, un varbūt ….ir iespēja izbrīvēt vēl kādu brīvu nedēļu, lai atgrieztos šajā pasākumā un nomītu vēl kādus 500 km.